Ak, šis "runču laiks"!
Ir vairāki iemesli, kāpēc dzīvnieks slapina istabas stūros. Viens no tiem, kurš jau tika aplūkots žurnāla iepriekšējos numuros, ir urīntrakta problēmas. Otrs iemesls ir dabiska vajadzība iezīmēt savu teritoriju. Visaktīvāk tas notiek pavasaros.
Ir pašsaprotami, ka runcis, meklējot sev partneres, ir ieinteresēts viņas atrast maksimāli daudz. Jo vairāk tās atradīs, jo raženāks būs viņa ciltskoks. Kaķu psiholoģijā vērtīgāks tēviņš ir tas, kura bērni ir visvairāk pasaulē! Tāpēc runcis iezīmē savu teritoriju, cik vien spēj.
Ja runcis tiek turēts mājās, viņam nav pārāk lielas iespējas iezīmēt teritoriju, toties ir brīnišķīgas iespējas "iezīmēt" dzīvokli. Un tad pilnīgi noteikti neviens ciemos pie jums nenāks. Jo nekastrēta runča urīnam ir ļoti stipra, specifiska smaka. Savukārt pēc kastrācijas urīnam smaka izzūd. Tāpēc mans padoms – noteikti dzīvnieku kastrēt.
Ir divu veidu kastrācijas – ķirurģiskā (kad tiek izgriezti sēklinieki) un ķīmiskā jeb medikamentozā. Pēdējās gadījumā dzīvniekam dod hormonu preparātus, kas samazina vīrišķo hormonu producēšanu. Tādējādi tiek nomākta dzīvnieka seksuāla tieksme un vēlme iezīmēt teritoriju.
Ķīmiskā kastrācija.
Ja esat izvēlējušies ķīmisko kastrāciju, tad runcim ir jādod viena attiecīgo hormonu tablete nedēļā pastāvīgi visu laiku (šos preparātus izsniedz uz receptēm un tos vislabāk konkretizēs jūsu veterinārārsts). Hormonu zāles parasti sāk dot no 6 mēnešiem. Saņemot šo zāļu devu, dzīvnieks vispār nesāks izrādīt interesi par pretējo dzimumu, taču medicīnā nav garantiju.
Ja runcis jau ir sācis "meklēšanos", tad jādod attiecīgi preparāti pa vienai tabletei dienā trīs līdz piecas dienas pēc kārtas.
Šīs tabletes var dot arī kaķenei.
Taču jābrīdina, ka hormonu zālēm ir blakusiedarbība. Kaķenēm var rasties piena dziedzera audzēji un strutains dzemdes iekaisums. Runčiem tās bieži vien nepalīdz. Turklāt mana ārsta prakse ir pierādījusi, ka dzīvnieki, kuriem tiek doti hormonu preparāti, izskatās salīdzinoši sliktāk (kļūst nespodrs un retāks apmatojums) nekā tie, kas kastrēti vai sterilizēti ķirurģiski.
Operējot dzīvniekam dzimumhormonu dziedzeris tiek izņemts, taču ķīmiskās iejaukšanās gadījumā, organisms visu laiku turpina ražot hormonus, bet ar preparātu palīdzību tie tiek apspiesti. Šādā veidā cīnoties ar medikamentiem, organisms novājinās.
Ķirurģiskā metode.
Sterilizēt vai kastrēt vajag dzimumnobriedušu dzīvnieku, taču runci vajadzētu izkastrēt līdz tam, kamēr viņš sāk iezīmēt teritoriju, tas ir, sešu septiņu mēnešu vecumā. Vecums kastrēšanai vai sterilizēšanai nav ierobežots, taču, pieaugot vecumam, pieaug anestēzijas risks.
Runčiem operācijas ir vienkāršākas – tiek izgriezti sēklinieki, diegi netiek likti, turpretī kaķenēm diegus liek. Metodes ir vairākas – var uzlikt ārējos diegus tā, ka tie paši uzsūcas vai arī jāizņem pēc 10 dienām, iekšējie diegi uzsūcas paši.
Noteikti vajadzētu atcerēties, ka pirms operācijas dzīvnieku 12 stundas nevajag barot (dzert ūdeni dzīvnieks var visu laiku, izņemot pēdējās stundas). Tas nepieciešams dzīvības drošībai. Jo dzīvniekam ar pilnu, pieēstu kuņģi pastāv risks, ka dzīvnieks var aizrīties un nomirt laikā, kad narkozes vielas izraisa vemšanu.
Pēc operācijas jau tajā pašā vakarā dzīvnieku var barot ar vieglu buljonu un nedaudz konservu barību.
Operācijas cena runčiem ir, sākot no astoņiem latiem, bet kaķenēm, – sākot no 16 latiem.
Ja turpinās vecie niķi?
Ja izkastrētais dzīvnieks ir hiperseksuāls, viņš var izrādīt šādus tādus paradumus līdzīgi kā nekastrēts dzīvnieks – piemēram, skriet klāt kaķenei un darīt dīvainas kustības. Par to nav jāsatraucas. Kastrējot veterinārārsts runcim izgriež sēkliniekus, bet arī hipofīzes dziedzeris galvā ražo dzimumhormonus. Tādēļ vismaz divas nedēļas (dažkārt pat līdz diviem mēnešiem) šie hormoni dzīvniekam vēl būs organismā.
Izņēmumi var būt gados veci runči, kuriem visu mūžu ir ļauts iezīmēt teritoriju. Ja tādu dzīvnieku pēkšņi kastrēsit, viņš var turpināt slapināt neatļautā vietā, jo viņam šis paradums izstrādājies ļoti spēcīgs. Bet runča saimnieku varu iepriecināt – turpmāk šis urīns būs pilnīgi bez smakas.
Ir speciāli airosoli, kas atbaida dzīvniekus čurāt "vecajā vietā".
Protams, centieni iezīmēt teritoriju, kas saistīti ar dzimuminstinktiem ir jāatšķir no uzvedības problēmām. Piemēram, dzīvnieks spītējoties var pieslapināt, viņaprāt, netīkamam ciemiņam zābakus. Tik pat labi slapināšana istabas stūros var būt stresa izpausme.
Dzīvnieku uzvedības problēmas risina zoopsihologi.
Brīdinājums! Pirms uzticat kastrēt vai sterilizēt savu mīluli, pavaicājiet, vai veterinārārstam ir licence. Klīnikā iespēja, ka jūs apkalpos "kurpnieks", ir maza, toties problēmas rada tā saucamie veterinārdakteri, kas "strādā pa mājām". Dažkārt cilvēki bez izglītības, kuri darbojušies suņu audzētavās vai klubos, iedomājas, ka var vakcinēt vai operēt dzīvniekus un dēvē sevi par ārstiem.